Manuprāt, šī ir tēma, par kuru maz profesionālā vidē tiek diskutēts (vismaz manā lokā) – kā jārīkojas, ja piedzīvo situāciju, ka pret tevi paceļ balsi darba vidē? Pēdējā laikā man ir radušās daudz pārdomas, dažas no tām:
Balss pacelšanu darba vidē nav pieņemama, bet ir neizbēgama.
Mēs esam tikai cilvēki un kā jau jebkurās attiecībās, katram var gadīties emocionālāki brīži. Svarīgi, kā mēs uz to noreaģējam gan brīdī, kad tas notiek, gan pēc tam, lai visas iesaistītās puses saprot, ka neskatoties uz to, ka šāda situācija ir notikusi – tāda rīcība nav pieņemama (es stipri pieturos pie šīs domas, jo neticu, ka var izveidoties izcila sadarbība komandā, kur ir šāda iekšējā komunikācija).
Vienmēr ir iespēja pārtraukt konkrēto sarunu līdz norimstas emocijas.
Ja tādas situācijas nepiedzīvojam bieži, tad visticamāk tajā brīdī piedzīvojam šoku. Iespējams pat saprotam, ka šis nav tas, kā būtu jābūt, bet tas lielais pārsteigums var noparalizē racionālo rīcību. Būtiski šādos mirkļos atcerēties, ka vienmēr vari pārtraukt konkrēto sanāksmi, lai spētu iziet no pārsteiguma sajūtām un sanāksmi turpināt tad, kad visi iesaistītie spēj atkal racionāli tai pieslēgties.
Zilonis istabā nepazudīs jeb nenoignorē šādu situāciju, bet gan to izrunā.
Manuprāt, visnozīmīgākais pēc šādas situācijas, ir tās pārrunāšana ar iesaistītajām pusēm – kāda bija situācija (fakti), kādas ir jūsu katra gaidas un robežas iekšējā komunikācijā un sadarbībā un galvenais – kā turpmāk citādāk risināt šādas situācijas.
Paradoksāli, ka, uzsākot strādāt kopā, mēs vienojamies par virkni būtisku jautājumu: darba uzdevumiem, apjomu, termiņiem, atlīdzību, darba laika utt., bet ne par to, kādas rīcības savstarpējā sadarbībā ir pieņemamas un kādas nē, jo it kā pašsaprotami, bet tik ļoti nē – īpaši laikā, kad darba vidē satiekās tik dažādas paaudzes. Vismaz šādas situācijas dod iespēju pārrunāt iekšējās sadarbības principus un saprast, vai ilgtermiņā sevi saredzi šādā komandā.
Atvainošanās ir must.
Bez komentāriem.
Un kādi ir Tavi tips and trick šādās situācijās?
Comments